Riteņu sezona sākas pie Gardas jeb nedaudz par Dzintara un Viestura piedzīvoto Itālijā.

Pēdējos gados vairs nav nekas neparasts, ka Latvijas velofani pavasaros, cits agrāk, cits vēlāk, dodas uz kādām siltākām un velotreniņiem draudzīgākām zemēm, lai agrāk kā Latvijā varētu izbaudīt siltāku laiku, iekrāt kilometrus, atpūstos no ikdienas darbiem un tādējādi sevi pamodinātu no ziemas miega un būt gatavākam velosezonai.

Tā šogad, jau janvārī, mums ar Viesturu radās doma, meklēt piemērotu vietu šādām aktivitātēm apmēram 14 dienu garumā marta beigās, aprīļa sākumā.

Par cik, domājām braukt ar auto, lai dzīvojot uz vietas nebūtu auto jāīrē, izvēle krita uz tādu vietu, kas būtu Itālijā pēc iespējas tuvāk Latvijai. Meklējot vietu internetā, izvēle krita uz Gardas ezera apkārtni, kas ir lielākais Itālijas ezers, no trim pusēm Dolomītalpu ieskauts.

Tā nobraucot aptuveni 2200 km 26 stundās, 29. marta rītā, aizmūkot no biezajiem sniegiem, kas tobrīd vēl bija Latvijā, bijām jau saulainajā Itālijā. Temperatūra gan bija augstāka kā Latvijā, taču jāmin, ka nekāda jūlija svelme arī Itālijā šajā laika periodā nav. Temperatūra šajā laika periodā svārstījās vidēji no +10 līdz +22 grādiem un pavasaris ir pilnā sparā, žēl, ka trīs pēdējās dienas laiks palika pavisam drūms un lietains. Tomēr visā visumā laika apstākļi velotreniņiem bija ļoti piemēroti. Gardas ezera Z daļas apkārtne ir ļoti kalnaina, kas bezšaubām ir īsts saldais ēdiens Latvijas līdzenumus radušajām acīm. Līdz ar to izvēloties velomaršrutu, ir jāpiedomā par ceļu izvēli, jo pārsvarā gadās sastapt savā ceļā kalnu serpentīnus, kuros cīnīties ir pagrūti, savukārt līdzenumi šeit ir mazākumā. Līdzenumus vairāk var meklēt Gardas ezera D daļā.

Atšķirībā no citām vietām, kur līdzīgā veidā nācies būt, piemēram Maljorkā, šeit ir visīstākā paradīze tiem, kas ieradušies ar MTB riteņiem. To arī šeit ir pārsvarā. Ar tiem, šķiet, pat divu nedēļu būs par maz, lai izbraukātu un apskatītu daudzās kalnu takas, ūdenskritumus, alas, pilis utml. lietas. Dažviet ciematiņos bija sastopami arī Downhill maniaki. Protams, savā ceļā visu laiku sastapām arī šosejas braucējus.

Veloceliņi. Vislabākie vārdi Itālijas autoceļiem un autovadītājiem. Tie, kas grib sajusties vēl drošāk, ir iespēja izvēlēties speciāli veidotos veloceliņus, kas iet apkārt gandrīz visam Gardas ezeram. Ar rūgtumu jāatzīst, ka laikam jau Latvijā līdzīgi veloceliņi diez vai šajā gadsimtā radīsies, drīzāk jau aizaugs arī vienīgais Latvijas veloceliņš Rīga – Priedaine. Laikam jau Rīgas domei nav tādu resursu, lai šādu darbu veiktu. Par futūristiskajiem citu veloceliņu izveides projektiem daudzo gadu garumā vispār gribas tikai smīnēt.

Atgriežoties pie Gardas ezera. Šī ir deāla vieta ne tikai velomaniakiem, bet arī atpūtai ar ģimeni. Iespējas ir daudzveidīgajām ūdens izklaidēm, pastaigām gan pa kolorītajiem pilsētiņām un ciematiņiem ezera apkārtnē, gan sportiskajām kalnu „”trekking”” takām. Pārāk tālu nav arī lielās pilsētas Milāna, Venēcija, Verona. Jā, un protams, itāļu virtuve – tā izsaka visu! Un vēl – no svešvalodām, šeit vācu valoda ir pirmjā vietā. Ar angļu valodu būs grūtāk, taču internacionālais – žestu un angļu-vācu-itāļu valodas mikss noderēs vienmēr.

Noteikti , šī ir tā vieta, kur vērts atgriezties!